Palīdzības telefoni:


Bērnu uzticības tālrunis
(līdz 25. g.) anonīmi, bezmaksas
80009000 - Lattelecom (visu diennakti)
28809000 - TELE2, Zelta Zivtiņa (9.00-23.00)
1860 - BITE, TOXIC (9.00-23.00)

Bērnu un pusaudžu
uzticības tālrunis
80006008, 116111
bezmaksas, zvanot gan no fiksētā,
gan no mobilā tālruņa,
ik dienas 8.00-23.00,
konsultē psihologi

Krīžu centrs SKALBES
67222922
Psiholoģiskā palīdzība
krīzes situācijās
(visu diennakti)

„Glābiet bērnus!” uzticības tālrunis
67315307 (16.00-22.00)

Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra uzticības tālrunis
67334441 (visu diennakti)

Kristīgais uzticības tālrunis
67460106 (19.00-7.00)

HIV/AIDS uzticības tālrunis
67543777 (visu diennakti)

Rīgas Atkarības profilakses centra uzticības tālrunis
67037333 (8.00-23.00)

Anonīmo Alkoholiķu (AA) sadraudzības uzticības tālrunis
67333523 (visu diennakti)

Uzticības tālrunis homoseksuāli orientētiem civēkiem
ceturtdienās (no 17.00 - 19.00) 20228843

Individuālpsiholoģija

Latvijā
Pasaulē

Individuālpsiholoģijas dibinātājs pagājušā gadsimta sākumā ir Alfrēds Adlers (1870-1937).
Ar šo nosaukumu Adlers apzināti norobežojās no Freida psihoanalīzes: individuus
(latīņu val. nedalāms) norāda uz individuālpsiholoģijas holisko cilvēka tēlu, tas nozīmē, ka organisma uzturēšanā kopumā darbojas gan bioloģiskā, gan kognitīvā, gan emocionālā funkcija.
Individuālpsiholoģija nozīmē “individere”, ka cilvēks ir nedalāma unikāla vienība.
Adlers ar to domāja, ka cilvēka uzvedība, domas, jūtas darbība, sapņi, atmiņas un pat fizioloģija- viss ved vienā virzienā. Cilvēks ir sistēma, kurā veselais ir atšķirīgs no daļu summas.

Adlera teorijas pamatā ir optimistisks un humānistisks skats uz cilvēka dzīvi.
Viņš piedāvāja vērtību orientētu psiholoģiju, kas cilvēkus uzskata par spējīgiem
kooperēties, sadzīvot kopā un tiekties pašpilnveidoties, pašrealizēties un dot ieguldījumu kopējai labklājībai.
  Adlera teorijas centrālais koncepts ir Gemainschaftsgeful – piederības jūtas jeb sociālās jūtas. 
    Sociālās jūtas sevī ietver cilvēka individuālo spēju pilnīgas attīstības izpausmi, procesu, kas paredz personības pašrealizāciju, un rezultējas uzmanības vērtā ieguldījumā apkārtējo cilvēku labā.
    Lai sniegtu īsu ieskatu Adlera teorijā un parādītu viņa cilvēka tēlu, vislabāko
skaidrojumu dod "dzīves stila" koncepcija - individuālpsiholoģijas centrālais jēdziens.Ar dzīves stilu tiek apzīmēts individuālais rīcības modelis, ar kura palīdzību ikviens cilvēks pauž savu individualitāti. Izprast šo rīcības modeli un tā likumsakarības - tas ir individuālpsiholoģijas uzdevums.
    Cilvēka dzīves stils izpaužas viņa domāšanā, izjūtās, runā, uzvedībā, pasaules uztverē, konfliktu un krīžu pārvarēšanā, arī žestos, stājā utt.
    Šis modelis ir individuālas loģiskas sistēmas produkts, kas savstarpēji vieno visus
noteikumus, kuri pakārtoti modelim.
Šajā loģikā ietilpst, no vienas puses, nozīme, kādu cilvēks piešķir dzīvei, un, no otras puses, secinājumi, ko cilvēks ieguvis, balstoties uz savu pārliecību, un kas parāda, kādam jābūt viņa rīcības virzienam. Šīs rīcības orientācijas punkts ir fiktīvs mērķis, kas dzīvē sola maksimālu iespējamo drošību (piederību, pašvērtību, redzesloku) un apmierinātību. Jo katrs cilvēks, pēc Alfrēda Adlera teiktā, pastāvīgi tiecas no mīnusa uz plusa punktu. Viņa rīcībā esošie līdzekļi šī mērķa sasniegšanai ir paša (subjektīvi novērtētais) potenciāls un ar to saistītās metodes jeb stratēģijas.
Dzīves stilu pamatvilcienos - tātad savu loģisko koncepciju un ar to saistīto rīcībasmodeli - cilvēks izveido jau agrā bērnībā. Tā viņš rada nepieciešamo ieroci, lai orientētos "dzīves džungļos" un spētu tajos pastāvēt.
    Tā kā cilvēkam ir augsti attīstīta apziņa un spēja mācīties no pieredzes, šie radošie rezultāti ir ne tikai iespējami, bet arī obligāti nepieciešami. Jo, pretēji dzīvniekiem, cilvēka instinktu būtība ir stipri traucēta, tāpēc viņam bez paša radīto orientieru palīdzības nav iespējams izdzīvot šajā pasaulē ar visiem tās izaicinājumiem un briesmām.
    Ģimenes un tās tuvākās apkārtnes ierobežotais loks veido visu maza bērna pasauli.
   Dzīves stila attīstība nozīmē, ka viņš, no vienas puses, veido savu identitāti, pakļaujoties ierobežojumiem, un, no otras puses, pielāgojas šai sistēmai un rod sev vietu tajā. Papildus to ietekmē visdažādākie faktori - ģimenes vērtības, ģimeniska gaisotne, audzināšanas stils, vecāku modelis, brāļu un māsu pozīcija utt.
    Turklāt viņš nonāk konfrontācijā ar personisko psihisko konstitūciju, jo īpaši - ar savu dzimumu.
   Ja bērnam, tiecoties pēc savas vietas ģimenes kopībā, veidojas iedrošinoša pieredze, tad tas stiprina piederības izjūtu, un pašpaļāvība, kā arī personiskās sociālās intereses palielināsies. Bet, ja tiek piedzīvotas atkārtotas neveiksmes un zaudēta drosme, tad attīstās metodes un stratēģijas, kas kompensē piedzīvoto nepietiekamības izjūtu un palīdz izvairīties no noraidījuma nākotnē.
Tātad mazs bērns savas situācijas ietvaros vienmēr tiecas paveikt to labāko.
Tāpēc nav nekāds brīnums, ka bērns, kuram vecāki izvirza pārāk augstas prasības, attīsta pārliecību "Tikai tad, ja saņemšu vislabākās atzīmes, es būšu gana labs, lai mani mīlētu un pieņemtu." Turklāt bērns, kas atkārtoti tiek nepatiesi sodīts, var iegūt pārliecību, ka "pasaule pret mani ir ļauni noskaņota.
    Man jāgūst virsroka, lai es nebūtu pakļauts citu cilvēku pāri darījumiem."
Novārtā atstāts bērns var domāt, ka viņš nevienam nav vajadzīgs, un pilnībā ierauties sevī. 

Tas, kas no bērna subjektīvās perspektīvas šķiet esam patiesība, vēlāk dzīvē bieži vien izrādās maldi. Ja kāds domā, ka viņam ar saviem panākumiem vienmēr jāmirdz, viņš var daudzkārt izjust citu cilvēku nenovīdību un noraidījumu. Ja kāds vienmēr tiecas ieņemt līderpozīciju, tad viņš sastapsies ar to personu nedraudzīgo
 reakciju, kas jūtas viņam pakļautas. Tas, kas dzīvo pēc pārliecības, ka dzīvē ar visu jātiek galā pašam, ir izveidojis atbilstošas metodes, lai citus cilvēkus nelaistu sev tuvumā. Tā viņš pats liedz sev iespēju atrast savu vietu starp cilvēkiem un izjust sociālo vienotību.
    Cilvēka dzīves gaitā viņa imanentā individuālā loģiskā koncepcija ir ilgstoši spiesta piemēroties jaunām sistēmām - vai nu draugu pulkā, partnerattiecībās, vai skolā un darbavietā. Jo atsevišķas personas subjektīvā realitāte, kurai tendenciozi ir pielīdzināta arī uztvere, pastāvīgi tiek konfrontēta ar citu cilvēku realitātēm. Ja tai izdodas piemēroties savām vēlmēm, tas liecina par individuālās loģikas relativitāti, apziņas attīstību un spēcīgākām kopības jūtām ar līdzcilvēkiem. Bet, ja iracionālais moments ir pārāk izteikts, cilvēka negatīvā pārliecība ņem virsroku. Tad var notikt tā, ka dzīves stila individuālā loģika tiek izvirzīta par dogmu. Atbilstoši tam uztvere kļūst tendenciozāka, t. i., informācija no ārpuses tiek uztverta un apstrādāta tikai tā, lai apstiprinātu individuālās loģikas dinamiku. Līdz ar to cilvēkam arvien grūtāk kļūst veidot objektīvu spriedumu par savu dzīves situāciju, un viņam jācieš, tāpēc ka viņš interakcijā ar sabiedrības kopību lielā mērā pats veicina savu nelaimju rašanos. Ar savu rīcību viņš ietekmē citus, piešķir viņiem lomas un piespiež viņus piemēroties sava
 izturēšanās modeļa pārmaiņām. Tas bieži vien noved tieši pie tā rezultāta, no kura viņš visvairāk ir baidījies. Jo arī viņa līdzcilvēki reaģē subjektīvi, atbilstoši savai realitātei, savas uztveres vadīti. Lai cik dažādas arī šķiet krīzes, kurās atrodas cilvēki, tās analizējot, bieži vien kļūst skaidrs, ka viņi nonākuši it kā apburtā lokā.

Individuālpsiholoģijas konsultēšana un terapija


 Individuālpsiholoģijas konsultēšana un terapija galvenokārt ir apziņas veidošanas un izpratnes process.

Individuālpsiholoģijas konsultāciju un terapijas darbam raksturīga cilvēka mērķtiecības, viņa rīcības lietderības pazīšana un izpratne. Tikai tad, ja tiek izprastas visas sakarības, ir iespējama pārorientēšanās.
   Tādējādi individuālpsiholoģijas konsultēšanā liela nozīme tiek piešķirta sadarbībai starp konsultantu un klientu. Kopīgi tiek nosprausti konsultēšanas mērķi, apspriestas metodes.
Klientam jābūt labam priekšstatam par to, ko iespējams gūt no konsultācijas un kur ir konsultācijas darba robežas.
Konsultanta uzdevums ir pamudināt klientu uz procesu, kas no viņa prasīs drosmi un darbu ar sevi.
Daudzi cilvēki kautrējas griezties pēc psiholoģiskas palīdzības, baidoties, ka konsultants
viņiem varētu norādīt uz kļūdām vai pieskaitīt viņus pie psihiski slimiem.
Citi savukārt izvairās ļaunās priekšnojautās, jo, viņuprāt, var atklāties problēmas, ar kuram viņi vairs nespētu tikt galā.
    Tomēr individuālpsiholoģijas konsultanta darbā ievērot cieņu pret klienta personību ir visai svarīgi.
Konsultēšanai jābūt procesam, kas iedrošina klientu. Priekšplānā allaž ir viņa resursu (spēju, stipro pušu, iespēju) aktualizēšana un izmantošana.
Arī neirotiskie mērķi netiek uzlūkoti noraidoši, bet gan izprasti saistībā ar klienta
personības attīstību un novērtēti pēc to funkcijas pašvērtības izjūtas saglabāšanā.
    Individualpsihologijas speciālista uzdevums vispirms ir dot samudžinātās situācijas skaidrojumu.
Saistībā ar savu biogrāfiju izprotot personības attīstību, zinot, kā uzvedības modelis darbojas interakcijā ar apkārtējo pasauli, klients iegūst jaunu apziņas līmeni. Tas viņam dod iespēju uz savu situāciju paskatīties no malas un pārbaudīt savas uzvedības mērķus. Ja viņš pamana, ka viņa rīcība kaut kur nesniedz vēlamo labumu, tad jāsāk pārorientēšanās process.
    Turklāt konsultants klientu aicina diskutēt par izpratnes jautājumiem un padziļināt izpratni par personisko laimi. Ja klients izšķiras uzsākt jaunu ceļu, doties jaunas pieredzes apguvē, konsultantam jāuzņemas papildus - trenera - funkcija. Konsultants palīdz klientam saprātīgi novērtēt viņa iespējas un izvirzīt mērķus, kas neprasīs no viņa pārāk daudz pūļu. Kopā tiek veidotas metodes un stratēģijas krīžu pārvarēšanai, konfliktu atrisināšanai un dzīves bagātināšanai - to apgūstot arī ar lomu spēlēm.
    Konsultācijās kopīgi tiek izvērtētas klienta izjūtas un pārdzīvojumi nedēļas garumā un izstrādāti turpmākie plāni, piemērojot tos klienta vajadzībām.
Brīdī, kad klients uz jauniegūto zināšanu un savas rīcības efektivitātes pamata saprot, ka pats aktīvi var veidot savu dzīvi, viņš izjūt lielu apmierinātību.
    Individuālpsiholoģijas konsultēšanas mērķis nav atbrīvošanās no visām problēmām, bet gan agrāk izveidojušās nepatīkamās situācijas iekustināšana. 

   
Līdztekus individuālai konsultēšanai individuālpsiholoģijas darbības sfēra ir arī ģimenes un pāru konsultēšana.
    Alfrēds Adlers vienmēr norādīja uz to, cik lielā mērā skolotāji un vecāki ietekmē bērna personības attīstību. Jau pagājušā gadsimta 20. gados viņi nodibināja individuālpsiholoģijas izmēģinājuma skolas un vecāku konsultēšanas iestādes.
    Audzēkņi tajās apguva metodes, kā bērnos var stiprināt pašpaļāvību un sociālās
piederības izjūtu.
Iedrošināšana ir individuālpsiholoģijas pedagoģijas augstākā prasība.
Tās uzdevums - pēc problemātisko bērnu izturēšanās noteikt mērķus un izvairīties no jebkādiem soda mēriem.
    Drīzāk bērni jārosina uz atbildības pilnu, solidāru rīcību.
Katrā ziņā individuālpsiholoģija nav zaudējusi savu aktualitāti vēl joprojām.

Individuālpsiholoģijas terapijas fāzes

To var sadalīt 12 fāzēs un katrā fāzē ir ietverta pakāpeniska kognitīvā, afektīvā un uzvedības maiņa.
     Katra fāze atspoguļo progresējošas stratēģijas sociālās intereses atmodināšanā.
  

Empātijas- attiecību fāze


     Terapijas mērķis ir palīdzēt klientam kļūt vairāk kooperatīvam, tāpēc kooperācijas
 apgūšana sākas ar kooperatīvu attiecību starp terapeitu un klientu nodibināšanā.
 Terapijas progress ir atkarīgs no kooperācijas pakāpes starp viņiem abiem.
 Lai saprastu katra klienta unikalitāti, terapeitam ir jābūt spējīgam “ iekāpt klienta kurpēs”
 “ redzēt ar klienta acīm” just, ko klients jūt.
 a klients jūtas bezcerīgi, konsultantam jābūt spējīgam sajust klienta bezcerību bez viņa žēlošanas, tad atkāpties un dot cerību.
 

 Informācijas fāze
   Tā ietver paralēlo modeļu analīzi, kas kopš bērnības izpaužas klienta patreizējā dzīvē. Te izmanto bagātīgu projektīvo materiālu, bērnības atmiņas, sapņus u.t.t.
 Konsultants izveido sākotnējo hipotēzi par mazvērtības jūtām, dzīves stila mērķi, privāto loģiku un antitēzisko uztveres shēmu.
  

Noskaidrošanas fāze 

Te izmanto Sokratisko jautājumu metodi ar kuru noskaidro klienta pamat ticējumus par sevi un citiem, atklāj kļūdainās idejas un kur privātā loģika atšķiras no veselā saprāta. Klientam jānonāk skaidrībā, kā bērnībā šīs kļūdainās idejas ir adaptējušās.
     Terapeits nevar klientam iedot drosmi, viņam tā jāatrod pašā klientā.
Patiesa pašvērtības sajūta rodas nevis no uzslavām vai komplimentiem, bet no
personīgās pieredzes, kurā cilvēks pats saviem spēkiem ir pārvarējis kaut kādas grūtības.
     Cilvēki, kas nonāk pie konsultanta, parasti ir sašaurinājuši savu aktivitātes rādiusu un pakāpeniski konsultantam šo aktivitātes rādiusu vai līmeni jāpalīdz palielināt, lai klients atrastu tajā savu drosmi. 

 Interpretācijas fāze


     Psiholoģiskā kustība ir klienta domas, jūtas un uzvedība atbildot ārējām situācijām.
Klausoties klienta stāstā konsultantam jābūt spējīgam norādīt virzienu, kurā klients staigā vai iet pašreizējā dzīves situācijā attiecībā pret saviem dzīves uzdevumiem.
Pēc klienta kustības nozīmes atklāšanas, konsultants pakāpeniski interpretē klienta mazvērtības jūtu dinamiku, dzīves stila mērķi un privāto loģiku. Šai fāzei seko Zināšanas fāze, Trūkstošās pieredzes fāze, Darīt savādāk fāze, Pastiprinājuma fāze, Sociālās intereses fāze, Mērķa pārorientācijas fāze, kā arī   Atbalsta un palaišanas fāze.
 
  Jūtoties stiprākam un labāk funkcionējot klients var izvēlēties tādu dzīves izaicinājumu, kas sekmēs viņa personības attīstību.
    Tā nebūs cilvēka vienkārša peldēšana pa straumi, bet veselīga atbilde uz paša
pieprasījumu. To stimulēt var negaidīta situācija vai izvēlēts izaicinājums.

Psihopatoloģija

Adlers uzskatīja, ka psiholoģiskie traucējumi parasti parādās pie diviem nosacījumiem: pārspīlētas mazvērtības sajūtas un nepietiekoši attīstītas sociālās intereses vai piederības izjūtas.
    Visos šajos gadījumos ir kopīgs, ka cilvēks ir tik pārņemts no savas mazvērtības sajūtas un viņam ir tik maz attīstīta interese par citiem, ka viņiem nekas neatliek kā aizstāvēt savu trauslo patību ar t.s. pašaizsardzības paņēmieniem.
    Tie arī darbojas kā attaisnojumi neveiksmju gadījumos.
Šie pašaizsardzības paņēmieni fiziskus simptomus, citu vērtības samazināšanu,
vainošanu, sevis vainošanu un dažāda veida distancēšanās formas.
Tādi simptomi kā fobijas, trauksmes, depresijas arī var tikt izmantoti kā attaisnojumi, lai
izvairītos no dzīves uzdevumu veikšanas un atbildības novelšanai uz citiem.
   Šie pašaizsardzības paņēmieni pārsvarā ir neapzināti un ietver sevī ļoti reālas ciešanas no tā cilvēka puses, kas tos lieto.
  Cilvēki, kas nejūtas savienoti ar citiem un nav attīstījuši savu kooperācijas spēju
pietiekoši, attīstīs tādu privāto loģiku, kas lielā mērā atšķirsies no veselā saprāta.
Tāda privātā loģika ietvers antitēzisku uztveres shēmu, ko cilvēks izmantos rigidi
klasificējot gan sevi, gan citus un savu pieredzi.
  Laika gaitā tāda privātā loģika “ sasitās” ar realitāti un cieš avāriju, kas noved pie šoka, kas savukārt var novest pie dažādiem simptomiem attiecībās ar darba kolēģiem, ģimenes locekļiem, draugiem u.t.t.
  Savukārt galvenais fokuss nav simptomi, bet gan ko ar tiem cilvēks dara jeb kā tos izmanto.
Trīs faktori atšķir vieglu psiholoģisko traucējumu no smaga: mazvērtības jūtu dziļus, sociālo jūtu trūkums un psiholoģiskā dzīves stila mērķa “augstums” (nesasniedzamība).

  Individuālpsiholoģiskā konsultēšana pamatā ir laikā ierobežota, atbalstoša terapija, kas parasti fokusējas uz speciālām problēmām. Tā vedina izlīdzināt insaitus, izdarīt attieksmju un uzvedības maiņas.

  IP konsultēšanas meta mērķis ir palīdzēt indivīdam attīstīties no daļēji funkcionējošas personas par pilnvērtīgi funkcionējošu, kas nozīmē- spējīgu dzīves problēmas risināt daudz ko operatīvākā, daudz drosmīgākā veidā ar daudz lielāku ieguldījuma un gandarījuma sajūtām.
Līdz ar to pāri visam IP kā mērķis ir palielināt indivīda sociālās jūtas un interesi.